Transporta un loģistikas sektoram turpmākie gadi būs izaicinājumu pilni, un tas ir visnotaļ diplomātiski teikts. Statistika apliecina kritumu virkne rādītājos un pārkrauto kravu grupās Latvijā, turklāt, manā skatījumā, tas nebūt nav kāds īstermiņa gadījums, vai konkrēta viena termināla slēgšana, bet šobrīd mēs runājam par visaptverošu un dažādu kravu veidu samazinājumu Latvijā, kāds atjaunotās Latvijas vēsturē vēl nav noticis, skumji, bet diemžēl fakts.
Samazinoties pārkrauto kravu apjomam, loģiski, ka samazināsies arī pieprasījums pēc darba spēka transporta un loģistikas nozarē, jeb citiem vārdiem sakot, ja, piemēram būvniecības sektors nākamgad piedzīvos izaugsmi, jo tiks uzsākti virkne Eiropas fondu atbalstītie projekti un šinī sektorā ir sagaidāms nodarbinātības pieaugums, tad transporta nozarē atlaišanas un vairāk svaiga gaisa Sarkandaugavas iedzīvotājiem.
Visnotaļ labs jautājums ir, cik tālu mēs kritīsim, jeb cik daudz kravas aizies prom no mūsu tirgus? Skaidrs, ka diezin vai, notiks situācija, ka Krievija spēs pilnā apjomā novirzīt savas kravas no Latvijas un Baltijas valstu ostām, par labu savējām ostām, bet būtiskas korekcijas būs un tās jau šobrīd notiek. Jāmeklē jaunas kravas, jauni tirgi, katram loģiski domājošam cilvēkam ir uzreiz skaidra recepte, vienlaikus, manā skatījumā, vismaz uz tuvākajiem gadiem desmit mēs varam aizmirst par līdz šim sasniegtajiem rekordiem mūsu ostās, jo, ideālā situācijā, ja mums izdodas piesaistīt tranzīta kravas no Ķīnas uz Skandināviju, tad ir runa par visnotaļ marginālu apjomu, piemēram, viens konteinervilcienu sastāvs 45-50 konteineri reizi divās nedēļās, tas ir gadā aptuveni 2500 vienību, jeb viens fīderkuģis gada laikā. Krietni pamaz, par attīstību varam runāt, ja viens fīderkuģis iziet no Rīgas ostas nedēļā, tas ir 7 vilcienu sastāvi dienā visa gada garumā. Par politiku nepatīk runāt, un cik tā pareiza vai nepareiza ir, bet skaidrs, ka šodien un rītdien nav gluži tas labākais fons normāla biznesa dialoga izveidei ar mūsu lielo kaimiņvalsti, diemžēl, bet nav un es šobrīd neredzu pie horzinota to pozitīvo notikumu vai pavērsienu, kas visu notikumu secību mainītu apgrieztā kārtībā, pareizāk sakot, lai tas notiktu ir jānotiek pilnīgi pretējai rīcības politikai nekā tā ir bijusi līdz šim, turklāt no abām laukuma pusēm.
Bet tas velns jau nav tik melns kā viņu mālē! Kravu kritums vienā vai otrā ostā, vai abās kopā, nav pasaules gals un pat ne Latvijas gals, vienkārši likumdevējam ir un būs jādomā par starptautiskā biznesa piesaisti Latvijā, par finanšu, IKT un citu sektoru attīstību, par ekonomikas attīstību uzņēmējdarbībai saprotamā valodā, par tiesiskumu un maksātnespējas procesiem, un tā mēs šo sarakstu varam turpinam, sen zināmi tie iemesli, kas un kāpēc neattīstas pietiekami dinamiski, kā mēs to vēlētos, vienīgi ar to realizāciju kautkā nedaudz kūtri sanāk, taču eventuāli praktiski vienīgais ceļš tirgus ekonomikā ir attīstība, IKP pieaugums, valsts budžeta ieņēmumu pieaugums, tiklīdz viens no šiem rādītājiem sāk buksēt tā sastopamies ar solījumu neizpildi, vai arī turpinām pildīt solījumus uz parādu pieauguma bāzes, lai vai kā, transporta un loģistikas sektors nākamgad nebūs tas, kurš palīdzēs izpildīt ekonomikas pieauguma prognozes.
Valters Bolēvics
